Ar savu stāstu dalījās mūsu lasītāja Kristīne (45 gadi, precējusies)
Mums ir divi dēli. Esmu pavadījusi brīnišķīgus divdesmit gadus laulībā, ko vienmēr esmu uzskatījusi par savu lielāko dārgumu. Mūsu ģimenē aug divi dēli — drosmīgais un mērķtiecīgais Roberts un jaunākais, allaž dzīvespriecīgais dēls Mārtiņš. Robertam šobrīd ir divdesmit četri gadi, bet Mārtiņš vēl bauda pusaudža gadus savos piecpadsmit. Visu šo laiku dzīvoju ar stingru pārliecību, ka mēs ar vīru esam spējuši saviem bērniem ieaudzināt godaprātu un izaudzināt viņus par patiesi krietniem, krietnas sirds vīriešiem.
Manas attiecības ar dēliem ir bijušas neparasti ciešas un siltas, īpaši jau ar jaunāko dēlu. Protams, Roberts jau ir pieaudzis vīrietis, kurš pats veido savu dzīvi, taču viņš nekad nav kautrējies atnākt pie manis, lai vienkārši aprunātos vai pajautātu padomu dzīves sarežģījumos. Pirms diviem gadiem Roberta dzīvē ienāca meitene vārdā Līga. Sākumā viņu attiecības šķita pavisam vienkāršas, tāda jauniešu draudzība, bet pēc aptuveni pusgada dēls pēkšņi paziņoja, ka viņi ir kļuvuši par pāri.
Es nevilcinoties uzaicināju Līgu pie mums ciemos uz svētdienas pusdienām, un, ziniet, man pietika ar vienu skatienu, lai es viņu iemīlētu kā pašas meitu. Viņa bija tik mīļa, pieklājīga un nedaudz kautrīga meitene, turklāt ārkārtīgi gudra un inteliģenta. Es skatījos, kā viņa raugās uz manu dēlu, un tajā skatienā bija tik daudz neviltotas mīlestības un siltuma. Es uzreiz Robertam pateicu, ka Līga mums ar tēvu ļoti iepatikusies un ka šī izvēle ir bijusi nekļūdīga. Mans vīrs Jānis arī neslēpa prieku par vecākā dēla dzīvesbiedres izvēli.
Viņš, būdams vīrišķīgs un tiešs, mēdza sacīt: “Lūk, redzi, cik krietnu puisi esam izaudzinājuši — viņš prot novērtēt īstu vērtību, un meitene viņam ir tieši laikā.” Es tajos brīžos sajutu milzīgu mieru un gandarījumu. Tikai mēnesi pēc attiecību sākuma dēls kopā ar Līgu pārcēlās uz īrētu dzīvokli Rīgā. Mēs ar Jāni viņiem apsolījām: kad vien viņi būs gatavi spert nākamo soli un precēties, mēs palīdzēsim ar pirmo iemaksu vai pat dzīvokļa iegādi — paldies Dievam, mums ir tāda iespēja viņus atbalstīt.
Mana mātes sirds bija rāma, jo zināju, ka Roberts ir drošās rokās. Līga ir ne tikai gudra, bet arī brīnišķīga saimniece — viņu mājās vienmēr valdīja mājīgums, kārtība un virtuvē smaržoja pēc mājās gatavota ēdiena. Es pat savos ļaunākajos murgos nevarēju iedomāties, ka mūsu ģimenes idilli varētu satricināt šāda situācija.
Jaunākais izpļāpājās
Taču pirms mēneša visa mana pasaule burtiski sagruva, kad es uzzināju skarbu un nepatīkamu patiesību no sava jaunākā dēla. Mēs ar Mārtiņu mierīgi sēdējām virtuvē vēlu vakarā, dzērām tēju un runājām par skolas lietām, par viņa basketbola treniņiem un ikdienas sīkumiem. Es pamanīju, ka viņš ir neraksturīgi nervozs, viņš nepārtraukti grozīja tējas krūzi rokās un it kā nevarēja atrast īstos vārdus, runājot it kā par visu, bet vienlaikus ne par ko. Un pēkšņi, tādā mirkļa uzplūdā, kā tas mēdz notikt tikai pusaudžiem, viņš izmeta teikumu, pēc kura man burtiski saļodzījās kājas:
“Mamm… bet vai tu maz zini, ka Robertam ir vēl viena meitene?”
Es tajā brīdī pat nespēju aptvert dzirdēto. Mana apziņa vienkārši atteicās pieņemt šo informāciju. Es pārprasīju trīs reizes, cerot, ka esmu pārklausījusies vai ka viņš tikai neveikli joko, lai piesaistītu sev uzmanību. Bet Mārtiņš sēdēja ar tik nomāktu un vainīgu sejas izteiksmi, cieši skatoties grīdā un nespējot pacelt acis… un tad man pieleca — tā ir neizskaistināta patiesība. Tajā sekundē es sajutu, it kā man būtu uzliets spainis ledaina ūdens. Man šķita, ka grīda zem manis vienkārši pazūd un es krītu nekurienē.
— Kāda vēl viena meitene? — es izdvesu, un mana balss drebēja tik nekontrolēti, ka pati par sevi nobijos.
Tad Mārtiņš, vairs nespēdams klusēt, izstāstīja visu, ko zināja… Izrādās, vecākais dēls jau vairākus mēnešus slepus tiekas ar kādu meiteni vārdā Alise. Viņi esot iepazinušies darbā, viņa esot jauna kolēģe. Sākumā viss sācies ar nevainīgām sarakstēm, tad sekojušas kafijas pauzes, tad attaisnojumi, ka “mēs tikai kopā strādājam pie jauna projekta”, bet patiesībā viņiem jau ir izveidojušās nopietnas un dziļas attiecības.
Ja jūs spētu iedomāties tās sajūtas, kas tajā brīdī pārņēma manu sirdi pret vecāko dēlu. Tajā mirklī es jutu kaut ko līdzīgu karstām dusmām. Kā tas ir iespējams — mānīt tik brīnišķīgu, uzticīgu meiteni kā Līga? Kā dēls var būt tik divkosīgs un zemisks? Mēs ar tēvu taču nekad neesam viņam rādījuši šādu piemēru, mēs mācījām viņam cieņu un godīgumu…
Tajā naktī es neaizmigu pat uz mirkli. Es gulēju gultā, nekustīgi skatījos griestos un nebeidzami domāju par Līgu. Domāju par viņas uzticīgajām acīm, par to, kā viņa katros svētkos mums cepa savu īpašo pīrāgu, kā viņa mīļi palīdzēja man virtuvē, kā viņa tik skaisti un nedaudz kautrīgi smaidīja, skatoties uz mūsu ģimeni… Viņa taču viņu no sirds mīl! Bet viņš? Kā viņš varēja tik ļoti sabradāt šo uzticību? Es pirmo reizi mūžā sajutu patiesu un dedzinošu kaunu par savu bērnu.
Saruna ar vīru
Kad pienāca rīts, es vairs nespēju šo smagumu nest viena un visu izstāstīju Jānim. Viņš, protams, bija ne mazāk izbrīnīts un patiesi satriekts. Viņš vienmēr ir bijis vīrietis ar stingriem principiem — ja reiz esi izvēlējies sievieti, tad esi uzticīgs un esi kopā ar viņu visu mūžu. Visos mūsu kopdzīves gados es nevienu reizi neesmu pieķērusi viņu melos vai negodīgā rīcībā. Tomēr Jānis man stingri noteica, lai es pat neuzdrošinos iejaukties dēla privātajās lietās. Viņš uzskatīja, ka viņi ir pieauguši cilvēki un viņiem pašiem ir jātiek galā ar saviem dzīves sarežģījumiem.
Kā par spīti, burtiski tajā pašā dienā Līga negaidīti ienāca pie mums ciemos, un mēs apsēdāmies virtuvē dzert tēju. Es sēdēju viņai tieši blakus, bet mana iekšiene burtiski brēca — es apzinājos, ka šobrīd viņu māna visa mūsu ģimene… Tas bija neizturami. Un tajā pašā laikā mani pārņēma milzīgas bailes — kā es varētu pateikt šai meitenei tik briesmīgu patiesību? Man šķiet, ka es tajā brīdī pat fiziski nosarku no kauna sajūtas..
Kad Līga devās prom, es paliku viena ar savām smagajām domām — kā vispār tālāk dzīvot un skatīties cilvēkiem acīs? Galu galā es sapratu, ka nevaru klusēt, un nolēmu parunāt ar Robertu aci pret aci. Protams, savu avotu es neatklāju un jaunāko brāli neizdevu.
Saruna ar Robertu
Es sagaidīju brīdi, kad biju mājās viena, un uzaicināju dēlu uz sarunu. Jau no paša sākuma, dēlam vēl nenoņemot mēteli, es skaidri pateicu, ka man viss ir zināms. Viņš mēģināja izdibināt, kurš man ir “pacenties” to pastāstīt, taču es paliku nelokāma un Mārtiņu nepieminēju. Roberts apsēdās man pretī un izskatījās pēc maza zēna, kurš pieķerts pie rokas, darot kaut ko ļoti nepieklājīgu. Tikai šis “zēns” ir divdesmit četrus gadus vecs vīrietis, bet viņa skatiens bija tik apjucis, tik vainīgs un gandrīz bērnišķīgi bezpalīdzīgs.
— Mamm… es tiešām esmu galīgi sapinies, — viņš pusčukstus noteica, it kā baidītos, ka mans nosodījums kļūs vēl smagāks.
— Sapinies? — es jutu, kā man kaklā sakāpj kamols. — Dēliņ, kā ir iespējams tā “sapīties”, lai dzīvotu dubultu dzīvi un satiktos ar divām meitenēm vienlaicīgi? Tu taču neesi pazaudējis mājas atslēgas… tu esi pazaudējis jebkādas sirdsapziņas un goda robežas!
Roberts sāka taisnoties, sakot, ka ir neprātīgi iemīlējies tajā Alisē, ka viņu starpā viss ir ļoti nopietni un ka viņš, visticamāk, drīz aizies no Līgas. Taču šobrīd viņš vēl neesot gatavs pieņemt galīgo lēmumu un pielikt punktu.
Es biju neaprakstāmā stāvoklī, jo man nebija ne mazākās vēlmes savā mājā jebkad redzēt šo Alisi. Kas tā ir par sievieti, kura apzināti sāk attiecības ar vīrieti, kurš nav brīvs?
Kādas ir viņas morālās vērtības un audzināšana?
Šķir nākamo lapu, lai lasītu tālāk
